Vai tiešām bez piespiedu līdzekļiem neiztikt?

Analizējot sabiedrības noskaņojumu un pēdējā laikā izskanējušo informāciju plašsaziņas līdzekļos, jāsecina, ka aizvien biežāk tiek uzsāktas diskusijas par plastmasas maisiņu nodarīto kaitējumu videi un to nepieciešamību ikdienā.

Taču tikai paraugoties uz virtuves skapītī esošo polietilēna maisiņu krājumiem, var īsti apjaust, ka mūsdienu Latvijas cilvēks ir patiešām atkarīgs no lielveikalos pieejamiem bezmaksas polietilēna ražojumiem.

Prātā nāk kādu dienu veikalā novērotā aina, kad vecāka gadagājuma sieviete, rūpīgi sakrāmējusi līdzpaņemtajā auduma maisiņā tikko nopirktos produktus, ieslidināja tajā arī pāris veikalā brīvi pieejamos maisiņus, sak, ja jau bez maksas, tad atradīsies pielietojums. Un šādas ainas var vērot ik dienas.

Taču, neskatoties uz to, ka ir cilvēki, kas šādus maisiņus izmanto vairākas reizes un gluži citiem nolūkiem, piemēram, atkritumu iznešanai, tie agrāk vai vēlāk nonāk dabā. Cik bieži ir pludmalē nācies redzēt, kā, notiesājot šādas kulītes saturā esošu produktu, blakus sēdošais atpūtnieks klusītēm, nevienam nemanot, aprok to smiltīs vai pat bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nomet turpat blakus kāpās? Bet pēc tam, it kā nemanot, dodas prom, atstājot aiz sevis drazas.

Arī daudzi autovadītāji par vides draudzīgumu neuztraucas un benzīntankos vai veikalos nopirkto palūdz ielikt kādā tašiņā, lai gan līdz automobilim varētu aiznest arī rokās. Vēlāk šādi maisiņi bieži vien tiek vienkārši izmesti pa braucošas mašīnas logu, tādējādi nonāk ceļmalās vai kā karogi plīvo koku zaros.

Šajā sakarā var uzslavēt degvielas uzpildes staciju „Statoil”, kas, kā liecina viņnedēļ paustā informācija, tuvākajā laikā arī iecerējis pievienoties to uzņēmumu skaitam, kas atsakās no bezmaksas maisiņu izdāļāšanas pa labi un pa kreisi, tādējādi kļūstot „zaļāks”.

Pieņemtie grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā ir diezgan radikāli mainījuši lielveikalu attieksmi pret bezmaksas maisiņu izplatīšanu. Šis, manuprāt, ir viens no pareizākajiem lēmumiem, ko mūsu tautas kalpi pēdējos gados ir pieņēmuši vides aizsardzības jomā. Uzņēmumu skaits, kas pircējiem piedāvā iegādāties videi draudzīgus maisiņus, aizvien palielinās. Taču pircēji šajā ziņā ir gausi – kādēļ gan būtu jāpērk maisiņš, ja turpat pie kases var paņemt vienu bez maksas? Tamdēļ paralēli lielākā daļa veikalu (lielākais – „Maxima”, bet ir arī daudzi citi) atsakās arī no līdz šim piedāvātajiem bezmaksas maisiņiem.

Tā pati „Maxima” nesen sniedza informāciju, ka vidēji mēnesī pircēji iepērkoties paņem aptuveni 14 miljonus šādu par velti iegūtu maisiņu, veidojot 175 miljonus jeb 420 tonnas maisiņu gadā. „Zaļi” domājošajiem pat bail iedomāties, kādu postu tas nodara apkārtējais videi! Tādēļ jo īpaši priecē tirgotāju iniciatīva šo problēmu novērst. Arī citi lielveikalu tīkli pamazām pārorientējas uz audumu maisiņu ieviešanu un izmantošanu.

Vienīgais, kas joprojām nav „skaļi” pateicis, ka mainīs savu esošo domāšanu pret „zaļu”, ir „Rimi”, kas, manuprāt, ir acīmredzami likumsakarīgi. Bezmaksas plastikāta maisiņu piedāvāšana klientam ir lielisks mārketings – ja negribi šodien domāt par apkārtējo dabu, mēs tev piedāvājam vakardienu jeb polietilēna maisiņus bez maksas.

Latvijas situācija atšķiras, piemēram, no Francijas, jo mūsu pircējs uz veikalu nedodas ar iepriekš sagatavotu un līdzpaņemtu kulīti. Tieši tādēļ tam pievilcīgāks liksies veikals, kurā varēs kādu maisiņu paņemt nešķiroties no papildus naudas līdzekļiem, turklāt vēl šādas inflācijas apstākļos, kad ietaupītā nauda var tikt izlietota daudz nepieciešamākām lietām. Protams, ka varbūt kādam šī „slimība” saglabājusies no padomju laikiem, kad plastmasas maisiņi bija retums un ne reizi vien tika pārmazgāti, lai dotos tieši ar šo lielisko „somu” uz veikalu. Taču vai neesam pa šiem gadiem no tās jau izveseļojušies?

Jo īpaši nesaprotams liekas jau pieminētā „Rimi” auduma maisiņus rotājošais pamudinājums saudzēt dabu, jo izskatās, ka pats veikals videi draudzīgs būt pagaidām negrasās un to emblēmas rotā ne vienu vien Latvijas koku un ceļmalu. Laikā, kad konkurenti dabas aizsardzības problēmai muguras nepagriež, „Rimi” šajā tēmā neiesaistās un klusē kā partizāns, arī turpmāk negrasoties iedzīvotājiem liegt pārtiku krāmēt bezmaksas kulēs un ik gadu Latvijas āres piecūkot ar simtiem tonnu vienreizējās lietošanas maisiņu, kas „skatu priecēs” vēl 500-1000 gadus, līdz pilnīgi sadalīsies. Ir dīvaini, ka šis veikalu tīkls, kas sevi citādi mēģina nosaukt par „sociāli atbildīgu” un „valstiski domājošu”, personiskā izdevīguma vārdā darbos šos cildenos saukļus aizmirst, bet tāda nu ir mūsu realitāte – pieļauju, ka pašu mājās, Skandināvijā, „Rimi” šādu divkosīgu politiku nevarētu atļauties.

Ir tikai pozitīvi vērtējama tirgotāju iniciatīva pārtraukt nevajadzīgu dabas piegružošanu, taču tikmēr, kamēr no tā neatteiksies ja ne visi, tad vismaz lielākie mazumtirgotāji, situācijai netiks rasts risinājums. Vienīgais redzamais līdzeklis būtu šī jautājuma noregulējums likumdošanā. Ja likums paredzētu visiem tirgotājiem vienādus nosacījumus – atteikties no bezmaksas maisiņu piedāvāšanas klientam, tad diskusijas par kādas konkrētas veikalu ķēdes nekorektumu nerastos. Lai gan lielākās sabiedrības daļas acīs šis lēmums būtu gaužām nepopulārs, tikai tas spētu mainīt esošo situāciju. Mēs nemākam dzīvot zaļi, mūs ir jāpiespiež tā dzīvot. Tikai tad, kad par polietilēna maisiņiem mēs maksāsim naudu, sapratīsim, cik dārgi tas maksā mūsu dabai.